Bērnu logopēds VCA

Logopēds bērniem

Logopēdija ir runas, valodas un komunikācijas traucējumu atklāšana, diagnostika, novēršana un profilakse. Logopēds konsultē vecākus darbam ar bērnu mājās. Atkarībā no runas traucējuma veida speciālista apmeklējums sniedz lielisku iespēju sākt runāt skaidrāk, saprotamāk un gramatiski pareizāk.

Bērnam, kurš pirmo reizi apmeklē logopēdu, veic runas pārbaudi. Tā palīdz noskaidrot bērna runas problēmas un izlemt, kādas ārstēšanas metodes vislabāk lietot.

Logopēdiskās nodarbības tiek veidotas atbilstoši katra bērna vecumam. Pirmsskolas vecumā nodarbības notiek spēļu un rotaļu veidā, bet skolas vecuma bērniem nodarbība līdzinās mācību stundai skolā.

Runas problēmu novēršana notiek, logopēdam praktiski sadarbojoties ar pacientu. Artikulācijas traucējumi rada skaņu izrunas traucējumus, kas izpaužas skaņu aizvietošanā, izlaišanā, jaukšanā un izkropļošanā, padarot runu neskaidru. Savukārt runas plūduma traucējumus raksturo ritma un tempa traucējumi, skaņu, zilbju, vārdu un frāžu atkārtojumi.

Skaņu artikulācijas jeb runas problēmas

Ja bērnam ir problēmas ar skaņu artikulāciju vai runas plūdumu, logopēds parāda, kā pareizi tās izrunāt, demonstrē konkrētās skaņas artikulāciju un lūdz bērnam to atkārtot. Tādējādi bērns redz, kā speciālists strādā ar artikulācijā iesaistītajiem orgāniem – lūpām, muti un mēli –, lai radītu pareizo skaņu. Tāpat tiek strādāts pie tā, lai veidotu pareizu, vienmērīgi plūstošu runu, uzsvaru liekot uz elpošanas vingrinājumiem.

Valodas traucējumi

Valodas traucējumi ir runātas, rakstītas vai citu simbolu sistēmas sapratnes vai lietošanas traucējumi. Valodas traucējumi var ietekmēt valodas formu, valodas saturu un valodas izmantošanu komunikācijā. Valodas traucējumu gadījumos ir pilnīga vai daļēja nespēja saprast un lietot vispārpieņemtus simbolus (verbālus un neverbālus) dzimtajā valodā.

Kad jāapmeklē logopēds?
  • Ja divu, divarpus gadu vecumā bērna vārdu krājumā ir tikai daži desmiti vārdu.
  • Ja bērns divarpus, triju, četru gadu vecumā runā “savā” valodā, kuru saprot tikai ģimenē.
  • Ja bērns sācis runāt pārāk vēlu (piemēram, ja ap triju gadu vecumu bērns runā tikai zilbes vai dažus vārdus).
  • Ja bērna vecākiem ir vai reiz bijušas runas problēmas.
  • Ja novēro artikulācijas traucējumus – neizrunā skaņas vai izrunā tās nepareizi (kā arī aizvieto ar citām).
  • Ja šķiet, ka bērna runa atšķiras no viņa vienaudžu runas un bērnam rodas saskarsmes problēmas, viņš noslēdzas sevī.
  • Skolēns nelieto garumzīmes, pieturzīmes, pārsakās/aizstāj burtus un/vai zilbes, nepareizi lieto dzimtes, laikus un skaitļus, viņa veidotajiem teikumiem ir nepareiza vārdu secība.
  • Ja bērnam novēro runas tempa, ritma un plūduma traucējumus, ko dēvē par stostīšanos, kas rodas mēles, lūpu, rīkles un citu artikulācijā un balss veidošanā iesaistīto muskuļu spazmu dēļ, piemēram, bērns, kurš mēģina pateikt vārdu “stāsts”, var iestrēgt pie zilbes “st” un teikt “st-st-st-stāsts”.
  • Ja šķiet, ka bērna balss ir vāja, čerkstoša, nepietiekami modulēta, izsīkstoša, ar nazālu pieskaņu. Bērns var sākt teikumu skaļi un skaidri, bet pabeigt to klusi vai pat čukstus. Dažreiz šie bērni izklausās kā saaukstējušies vai it kā runātu caur degunu. Šajā gadījumā jādomā par rezonanses vai balss traucējumiem.